Šodien izlasīju interviju “Nedēļā” ar Raitu Karnīti. Iesaku jums arī palasīt. Viņa ir ļoti labi pateikusi, ka nekāda krīze īstenībā vēl nav, vienkārši valdībai pietrūkst naudas tēriņiem un budžets pārāk optimistisks sataisīts. Tas man atgādina par kādu zināmu uzņēmumu, kur arī katru gadu nodaļām liek taisīt budžetu ar jau iepriekš no augšas norādītiem skaitļiem nemaz neņemot vērā, ka tas ir nereāli. Un pēc tam var mierīgi bļaut, ka budžets netiek pildīts, ka iet sliktāk nekā plānots un tāpēc nevienam nekas nepienākas….

Kā pretstats tam visam “Dienas biznesā” mini intervija ar Igaunijas finanšu ministru, kurš, uz jautājumu par budžeta deficītu nākošā gadā, skaidri un gaiši pasaka, ka tāda doma vispār netiek pieļauta. Viens īss un pavisam konkrēts teikums, skaidra nostāja. Mūsējie uz šādu jautājumu būtu izplūduši garās runās uz trim lapām.

Rīt atkal eju uz teātri. Varbūt jau pirmdien uzrakstīšu par “Kas patīk dāmām”.

Hamletu lasīju ļoti sen, tomēr šķiet, ka Kroders to ir mazliet pamodificējis. Lai gan tas ir traģisks stāsts, vairāki dialogi lika skatītājiem izplūst smieklos. Riharda Rudāka Polonija dialogi un monologi vispār bija sajūsmas vērti. Ivo Martinsona tēlotais Hamlets spēja noturēties pa vidu starp labo un ļauno tēlu, jo būtībā jau Hamleta rīcība tikai atnesa lielu postu. Liels pārsteigums bija Ievas Puķes (Ofēlijas) dziedājums. Es zināju, ka viņa ir viena no dziedošajiem aktieriem, tomēr nezināju, ka viņai ir tik skaista balss.

Ādās, uzvalkos tērptie vīriešu tēli, kas mazliet uzvedās kā mafijas darboņi, stilistiski atgādināja Liepājā iestudēto “Otello”. Man patika ideja šādi “modernizēt” seno Šekspīru.

Nezinu, ko ir sarakstījuši nopietni teātra kritiķi, bet beigas ar Ofēlijas kapu un sekojošo duelēšanos un visu galveno tēlu miršanu man šķita tādas kā sasteigtas. It kā režisoram vai aktieriem būtu apnicis ņemties un tāpēc viņi nepapūlējās dod dziļāku emocionālu pamatu savai rīcībai. It kā jau ir skaidrs kāpēc duelējas Hamlets un Laerts, bet tikai tāpēc, ka skatītāji zina – Hamlets nogalināja Poloniju, Laerta tēvu. Lai nu kā, šo izrādi labprāt ietu skatīties vēlreiz.

(bildes no www.vdt.lv)

Kā redzams, jaunās pakas ir kantainas, tātad vieglāk rokās noturamas un ar skrūvējamiem korķīšiem. Pirmo reizi atskrūvējot korķīti, ir jānorauj tāds kā plastmasas vāciņš, kas ir zem šī korķa. Skrūvējamie korķi ir liels pluss. Pirmkārt, produkts ilgāk būs svaigs arī pēc atvēršanas, jo var atkal aizvērt. Otrkārt, šāds iepakojums ir praktiskāks, ja gribas jogurtu paņemt kādā braucienā līdzi. Vecās pakas – ja attaisīji, tad arī izlieto līdz galam, vai arī riskē pieliet somu. Tā ka esmu par jauno iepakojumu.

Vēl mani priecē, ka viņi ir atgriezušies pie vecajām vērtībām tā teikt – ka piena pakas ir zilas, kefīra pakas zaļas un paniņas sarkanas. Citādi pērc pienu un beigās tas izrādās kefīrs, jo iepakojumi vienādi.

Par jogurtu iepakojumu man īsti viedokļa nav, lai gan vienojošā baltā krāsa varētu būt labāks risinājums nekā daudz dažādu krāsu iepriekšējie iepakojumi. Balto kā fona krāsu izvēlās arī citi jogurtu ražotāji, piemēram, tas pats “Baltais” jogurts pēc iepakojuma tagad izskatīsies līdzīgi.

Izskatās, ka jogurtiem ir vismaz viens jauns veids: ar apelsīnu-mango-burkānu piedevu. Toties nav mans iemīļotais melleņu jogurts. Žēl.

Jogurtu veidi

Jogurtu veidi

Piens un kefīrs jau ir veikalos, jogurtu vēl īsti neesmu redzējusi. Ja kāds ir testējis, lūdzu, komentējiet kā patika iepakojums. Varbūt kāds ir pagaršojis to jauno jogurtu ar burkāniem?

Sadarbībā ar Lattelecom 1188.lv, tagad internetā var izvēlēties vēlamās sēdvietas, apmaksāt ar karti vai Hanza.net un izdrukāt elektronisku biļeti vai izvēlēties kādu no papīra biļetes saņemšanas veidiem. Vienīgā šaize – man izmeta paziņojumu, ka ar karti maksāt nevarēšu, jo firewall neļaušot pieslēgties viņu maksājumu serverim…. Wtf? Ceru, ka ar laiku piesaistīs arī citas internetbankas, lai Hanzas izmantotāji nebūtu vienīgie priviliģētie ļaudis.

Pie biļešu rezervēšanas var tikt, vai nu ejot uz teātra mājas lapas repertuāru un tad spiest “pirkt” pie vēlamās izrādes vai arī iet uz biletes.1188.lv.

Starp citu, caur šo pašu 1188.lv biļetes var iegādāties arī uz Jaunā Rīgas teātra un Teātra TT izrādēm. Un ja pareizi sapratu, tad vismaz Jaunā Rīgas teātra biļetes varēs iegādāties Valmieras teātra kasē un otrādi.

Vajag:

• bērzlapes 5-10 vidējas/lielas bērzlapes (kas jau pieņēmušas plakanu formu, ja kas)
• 2-3 olas
• milti
• vegeta vai kas tamlīdzīgs, vai tikai sāls un pipari
• eļļa cepšanai

Bērzlapēm nogriež kātiņu un novelk krāsaino mizu (viegli nāk nost). Parasti sēnes ir tīras un mazgāt nevajag. Ja sēnes lielas, var lauzt uz pusēm, lai vieglāk tālāk darboties.

Notīrītas bērzlapes

Lēzenā bļodiņā sakuļam olas ar sāli/garšvielām. Uz šķīvja uzberam miltus. Uzkarsējam pannā eļļu. Ņemam bērzlapi, apmērcējam olā un pēc tam apviļājam miltos, tad liekam uz pannas.

Apviļājam olā un miltos cien. bērzlapi

Apcepam uz vidējas uguns no abām pusēm zeltainas karbonādes. Laiks – apm. 3 min. no katras puses.

Cepam

Gatavās karbonādes var ēst tāpat, var pasniegt kopā ar skābu krējumu, vai pat ar kartupeļiem un salātiem. Garšo lieliski.

Gatavās karbonādes

Dabas taka gar Amatu

Zvārtes ieža apmeklētāju centrs – tilts pār Amatu ceļā Līgatne-Kārļi: ~ 2,2 km un 1,5 h vienā virzienā (karte). 

Nav īpašu grūtību šo skaisto taku izstaigāt, vienīgi jāņem vērā, ka taka nav apļveida un tāds pats attālums ir jāmēro atpakaļ uz apmeklētāju centru. Pa ceļam ir vairāki ieži un vienkārši skaisti upes līkumi. Laba alternatīva, ja pats iezis un izziņas taka jau apmeklēta. Vairākos takas posmos ir iekārtotas telšu un ugunskura vietas. Zvārtes ieža un tātad arī dabas takas apmeklējums ir par maksu (precīzi neatceros, bet katrā ziņā vēl zem lata vasaras sākumā vienam cilvēkam sanāca), bet foršā lieta ir tā, ka uz ieejas biļetes ir karte.

Skats ejot gar Amatu

Jēču dabas taka

Divi varianti: Jēču dzirnavas – pietura Grantiņi (Valmiera-Rūjiena) ~ 7 km vai Jēču dzirnavas – Pugu akmeņu krāvumi – Jēču dzirnavas ~ 7 km. Laika ziņā tas prasa 3-4 h. Otrajā variantā labums tāds, ka taka sanāk apļveida un var atgriezties sākumpunktā pie mašīnas. Uzreiz brīdinu, ka šī taka ir ekstrēmistiem un tiešām izturīgiem ceļotājiem! Neņemiet līdzi bērnus un suņus. Taka ir bezmaksas. Pie dzirnavām ir neliela stāvvieta un apvidus karte, kurā atzīmēti abi maršruti. Vēl pie dzirnavām ir neliels dendroloģiskais parks. Kādu gabalu tālāk ir savvaļas zirgu ganības.

7 km ir ļoooti daudz, jo taka ir pusaizaugusi, pārsvarā iet pa purviem un mežiem/krūmājiem. Bez gumijas zābakiem, garajām biksēm un jakas labāk nemēģināt taku iziet. Pār slapjajām vietām ir salikti baļķi un laipas, tomēr tik minimāli, ka viegli piesmelt apavus. Vēlams arī apgādāties ar kādu nūju uz ko balstīties, tā tiešām palīdzēs pārvarēt šaubīgākās vietas. Ļoti ieteicams ņemt līdzi ūdeni un kaut ko ēdamu.

Norāžu atklātās vietās ir maz, tāpēc vēlams cītīgi izstudēt karti stāvlaukumā. Mežā/purvā/krūmājā jātur acis vaļā un nevajag sākt stresot, ja pirmajā brīdī tālāko norādi/ marķējumu (uzkrāsota vai kā savādāk norādīta uz koka) nevarat saskatīt. 70% gadījumu virziens ir taisni uz priekšu.

Purvs gar Jēču dabas taku

...laužoties cauri "džungļiem"...

Niedrāju-Pilkas purva taka   

Latvijas Valsts Mežu labi uzturēta ap 1 km gara taka Limbažu lielajos purvos, Ziemeļu biosfēras rezervātā. Dēļu taka ir labā stāvoklī, ir skatu tornis, karte un informācijas plāksnes. Šī vieta tiek uzskatīta par vienu no putnu vērotāju paradīzēm. Taku nav grūti atrast. No Limbažiem jābrauc līdz Pālei un tad jāseko norādes zīmēm.

Pats purvs ir simpātisks – mazas priedītes, nelielas ūdens lāmas kā spīdīgas purva acis, ziedošas purva puķes, putni….

Skatu tornis Niedrāju-Pilkas purvā

Niedrāju-Pilkas purvs

Jauku ceļošanu!

"vintage" peldkostīms (veca pastkarte)

Izrādās, ka pērkot peldkostīmu ir iespējams sajusties patiesi muļķīgi. Jāsaka, ka peldkostīmu sadomāju nopirkt otro reizi savā mūžā. Iepriekšējo pirku pirms daudziem gadiem kādā Somijas lielveikalā un tur man palīdzēja draudzene. Visus šos gadus tas man pieticīgi kalpoja, jo sauļošanos īpaši neatbalstīju, nespēju ne pusstundu saulē nogulēt. Līdz ar iespēju biežāk braukt uz jūru, esmu sapratusi, ka savs kaifs tai visā tomēr ir. 

Slavenajā “Valetā” izstaigājām vairākus veikalus, līdz apstājāmies pie “Veļas pasaules”. Tā… pļūrīgās augšiņas man nevajag, stringus arī ne, kopējo peldkostīmu vēl mazāk, tam savukārt tādas dīvainas pumpas….Godīgi sakot, es kā latviete pelēkā būtu paņēmusi kādu ne tik spilgtu peldkostīmu, bet beigās tomēr izvēle krita uz salātzaļu ar dažām rozā puķēm. Nu lai tā būtu.

Vēl paliek problēma – izmērs. Uz viena krūštura tā, uz cita savādāk, uz biksītēm vēl savādāks apzīmējums. Vai jāvadās pēc izmēriem kā veļai vai kā apģērbam? Es daudz nedomājot nolēmu vērsties pie pārdevējas: “Vai jūs man nevarētu palīdzēt ar pareizā izmēra izvēli?” Viņa, iztraucēta maisiņu locīšanā, paskatījās uz mani tā, it kā gribētu teikt: ”Kas tu stulba, ka nemāki peldkostīmu izvēlēties?!”….

Pēc mērīšanas, kad teicu, ka šo peldkostīmu ņemu, viņa pilnīgi pārvērtās, cilvēks pilnīgi atplauka. Es vairs nebiju muļķa pircēja, bet gan maksājoša pircēja.

Krāsu izvēli nenožēloju. Izskatās tik jauki. Nevaru vien sagaidīt brīdi, kad atkal varēšu uzvilkt.

Ņemam 700 ml burku, blenderi. Vēl vajadzēs zemenes tik daudz, lai gandrīz pilna burka, dažas ēdamkarotes skāba krējuma vai 100 ml (ja grib šķidrāk, tad arī vairāk) tīrkultūras un tējkaroti vai divas cukura. Sastāvdaļas ieliekam burkā un sablenderējam. Lūk rezultāts:

Turpinājums – emociju ziņā pilnīgs kontrasts. Ietrāpīju uz vācu kora mēģinājumu. Vāciski nezinu pietiekoši, lai saprastu dziesmu vārdus, bet tās bija garīgas dziesmas. Skanēja skaisti un mierinoši.

Beidzot arī atlaidu vairākus darbiniekus. Nē, ne tāpēc ka štatu samazināšana, bet tāpēc, ka darīja visādas neatļautas lietas, taisīja intrigas un meloja. Vienu atlaidu cilvēka paša stulbuma dēļ – ja man pēc kāda darbinieka ir jāpārbauda padarītais, jālabo muļķīgas kļūdas un reāli šis cilvēks nedara ne pusi no tā, kas būtu jādara, tad man šāds darbinieks nav vajadzīgs. Smieklīgākais ir tas, ka konkrētais cilvēks bija par sevi ļoti augstās domās un absolūti necentās uzlabot savu darbošanos. Un ja vēl šādu darbinieku neciena pārējie darbinieki, kas būtībā ir viņam pakļauti, tad tas jau rada slimīgu gaisotni kolektīvā.

Divas tendences ko esmu ievērojusi pēdējā laikā:

1. pagājušajā vasarā uzņēmēji raudāja, ka trūkst darbinieku, šovasar aktīvi atlaiž esošos; pagājušajā  gadā darba meklētāju nāca ļoti maz, šogad it īpaši uz vasaras sākumu gandrīz katru dienu kāds atnāk vai zvana.
2. uzņēmēji raud, ka pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem samazinās, bet man jau ir trīs gadījumi pa diviem mēnešiem, kad nevaru dabūt to, kas man vajadzīgs tikai tāpēc, ka vai nu vispār neatbild uz manu pieprasījumu vai arī sākumā atbild “jā, mēs varam tā un tā”, bet pēc tam pazūd un jālūdzās, lai manis prasīto izpildītu. Kas tas ir?

Vēl pa šo laiku apceļoju Saaremaa, tika iztērētas palielas naudas summas suņa ārstēšanai (par to būs atsevišķs stāsts), izlasīju vairākas grāmatas, krustbērnam palika gadiņš. Lielajās Jāņu brīvdienās izstaigājām vairākas dabas takas Vidzemē, par ko arī būs atsevišķs ieraksts. Pagājušajā sestdienā visu dienu nogulējām pie jūras. Laiks bija vienkārši ideāls – neliels vējš, kas atspirdzina, neviena mākoņa, kas aizsegtu sauli. Noķērām kilogramīgu līni. Ēdu zemenes, jāņogas un ķiršus. Nevaru atrast rakstāmgaldu, kas man patiktu, toties tiku pie baigi foršās pavārgrāmatas. Drīzumā padalīšos šeit ar vienu recepti.

Un mazliet žēl, ka vasara gandrīz pusē.