Ceļojumi
Ceļojumi tāli un tuvi. Atmiņas un arī dažas bildes no ceļojumiem pa ārzemēm un Latviju. Pamazām papildināšu, jo vairāki ceļojumi notikuši laikā, kad digitālā kamera bija greznība, līdz ar to bildes nākas skanēt un atmiņas atsvaidzināt.
2007. Krievija: Karēlija. 1. diena, 2. diena, 3. diena, 4. diena, 5. diena, 6. diena, 7. diena
Pats Lādogas ciemats kā jau ciemats: būdas un būdiņas, žogi, nezāles un bedres, apakšveļa uz šņores un klaiņojoši suņi. Uzraksts uz rūtiņu lapas aiz veikala-kafejnīcas stūra vēstīja “Maksas tualete. Ieeja 5 rubļi, kafejnīcas klientiem bez maksas”. Kopumā braucienā redzēju tikai divas maksas tualetes – vienu Lādogā, otru Pečoros. Abi ir ievērojami tūrisma objekti. Veikaliņā – divu veidu desas, divu veidu siers, margarīns, milzīgs sviesta klucis no kura veikalniece nogriezīs cik tev vajag, alkohols un vēl šis tas.
Kema – gribētos to nosaukt par bijušo cietumnieku un visādu paklīdeņu graustu pilsētu. Mums radās teiciens – polnij abaldjevon! Riktīga čuhņa, bet dziļāk Krievijā miesti esot vēl trakāki. Kema ir neliela pilsētiņa pie Baltās jūras, kuras centrā lekni aug nezāles un piecus soļus nost no galvenās ielas ir vieni vienīgi grausti.
Apkārt Latvijai: Vidzeme-Latgale, Zemgale, Kurzeme
Daudz kas bija neredzēts, bet man īpaši atmiņā palikuši dažādie mērinstrumenti ar kuriem karā noteica tanku vai lidmašīnu atrašanās attālumu/augstumu un kādas krievu lidotājas personīgās mantas, kas atrastas Jelgavā noslēptas mīkstajā krēslā. Vairākas minūtes pavadījām pētot un apspriežot ievainoto kopšanu, pēc tam vācu un padomju laiku militārās kartes, pārtikas talonus utml. Tā aizrāvāmies, ka aizmirsām pat uzprasīt, vai kaut ko drīkstam nofotografēt, līdz ar to bildes ir tikai no āra eksponātiem. Āra teritorijā ložmetējs, smagā mašīna, tanks, lidmašīna, dažādas transportu detaļas, ierakumu fragmenti, šķūnī lielāki ieroči, arī jūras mīna un Katjušas. [par kara muzeju Kurzemē]
Jūrskolas muzejs gan bija atvērts (pieaugušajiem 0,80 Ls, ja grib fotografēt – vēl 2,00 Ls). Mēs noskopojāmies, tāpēc no muzeja bildes nebūs. Bet redzēt tur ir ko un dažus priekšmetus var pat rokās paņemt. Pacilāju koka tupeles. Kā ar tādām varēja pastaigāt? Vecas fotogrāfijas, mācību literatūra, kuģu taisīšanai un vadīšanai lietotie priekšmeti, kuģu modeļi, dārzā enkuri. Mums patika. Muzejniece pastāstīja, ka greznākās ēkas Ainažos ir veco jūrnieku mājas, kapteiņi savā laikā bija bagātākie cilvēki Ainažos.
Katrā ziņā, fotogrāfus nepriecē ne restes un žogi, ne stikla sienas. Bija krietni jāpapūlas un tāpat daļa bilžu nederīgas sanāca, lai gan dzīvnieki bija samērā laiski un mierīgi, priecājās par pavasara saulīti. Ziloņi nebija, acīmredzot kaut kur aizvesti mājas sliktā stāvokļa dēļ, toties bija vaļā Latvijas abinieku māja, kas man sagādāja dažus pārsteiguma mirkļus. Nebiju tai mājā bijusi iekšā kādus 10 gadus un vairs neatcerējos, ka mums ir vairāk nekā trīs čūsku šķirnes un dažādi krupji.
Ventspils. Praktiskā daļa. Apskates vietas.
Vēl jāņem vērā, ka kempinga teritorijā ir estrāde, klusuma mīļotājiem tāpēc labāk nedēļas nogalēs izvēlēties citu nakšņošanas vietu. Lai tiktu uz jūru, ir jāiet gar estrādes kreiso pusi (ar seju pret estrādi), tur ir kāpnes un vārtiņi sētā, tālāk caur dabas parku un tad jau pa smuku dēļu taku pāri lielajām kāpām. No kempinga līdz pilsētas centram apmēram 20 min. kājām, netālā šķērsielā ir arī pilsētas mikriņu pietura (kursē līdz pusnaktij, 30 santīmi biļete, naktī 35 santīmi), aizvedīs līdz vecpilsētai.
O, Ostas ielas promenāde. Sākot ar kuģiem un beidzot ar māksinieciskām atkritumu urnām. Pa vidam Ceļojošā govs un Latvijas melnā (Naftas govs), Brīvostas pārvaldes ēka un vēl dažas iespaidīgas mājas, Livonijas ordeņa pils (tajā jau pirms pieciem gadiem bija priekš tā laika ūbermoderns muzejs), Krišjānis Valdemārs, kurš sen jau pazaudējis brilles, pāris piemiņas akmeņi, strūklaka “Kuģu vērotājs”. No 1. maija šeit var atrast arī ekskursiju kuģīti “Hercogs Jēkabs”. Varu piebilst, ka vasarā promenāde iegūst vēl greznāku izskatu, jo tiek taisītas ziedu skulptūras, krāšņi apstādījumi un puķudobes.
Braucot no muižas pretējā virzienā un nogriežoties pa labi, pēc kāda km atrodam Nītaures Kristus Piedzimšanas pareizticīgo baznīcu. Baznīca ievērojama ar to, ka to projektējis pirmais latviešu arhitekts Jānis Baumanis, celta 19.gs. beigās. Šai baznīcai nav tradicionālais pareizticīgo noapaļotais tornis. Baznīca ir aizslēgta un liekas, sen nav izmantota, lai gan lasīju, ka dievkalpojumi esot tur atsākušies 90-to gadu beigās.
2006. Burtnieku parka taka.
Taka ir 2,7 km gara, sākas Burtnieku muižas parkā (pie metālā kaltajiem parka vārtiem) un beidzas pie ezera ar skatu torni. Ļoti jauki sakopts parks, daudz informācijas tāfelīšu par parkā augošajiem kokiem un dzīvojošajiem putniem, kukaiņiem un zvēriem, klusums un miers.
2003. Itālija.
Nākošais mērķis- Roma, bet nejauši nogriežamies citā ceļā un attopamies ceļā uz Veronu. Nu neko. Mazs līkums. Atkal savādi. Es tieši pusdienas ēdot domāju, ka gribētos Veronu arī redzēt…..Veronā nokļūstam jau tumsā. Upe tek gar vecpilsētas mūri un krastmala un tilti ir skaisti izgaismoti. Maldāmies un pārkāpjam noteikumus, gandrīz iesprūstam kādā šaurā ielā, līdz atkal negaidīti attopamies tur, kur gribējām.
Atrodam Džuljetas kapu, kas kā izrādās ir kaut kādā vecā ēkā, kuru pašlaik remontē un viss ir slēgts. Vilšanās. Tālāk meklējam Džuljetas balkonu. Atrodam īsto ielu, bet tur balkonu daudz…… Norādes arī redzamas nav. I. bez maz vai sāk jau filmēt visus balkonus ar domu- gan jau mājās atšifrēs, kurš ir īstais, kad es beidzot atrodu meklēto. Izrādās, tas slavenais balkons ir ne pārāk gaiši izgaismotā iekšpagalmā un vārti atkal ir slēgti, jo esam par vēlu. Lai arī tumšs, nobildēju cerībā, ka kaut ko tomēr varēs redzēt.
