Ms Marii

Atbraukuši daži tantuki no Sibīrijas. Radi paziņām. Ceru, ka Sibīrijā palikušie ir labāki, bet nu šie uzvedās kā riktīgas ģerevņas vai kā ziloņi trauku veikalā. Staigā apkārt atvērtām mutēm un ieplestām acīm.

Pie jums te garlaicīgi, viss tik kluss, tīrs, nekas nenotiek. [Neviens nedzer, neviens nekaujas, nedzied. Kad autoostā trīs bomži sakāvās, tad šīm beidzot bija prieki.] Braucam uz Rīgu pa veikaliem vai pilsētu apskatīt? Ko nu pa bodēm, mums pašiem savu šmotku pietiek. [Vecrīgā:] Negribam staigāt, te nav ko skatīties. Pa Origo nesās kā trakas, Dzintara kosmētiku kad ieraudzīja bija gatavas aprīt pudelītes. Naudas nav. Visu laiku tik skatās, vai viņām arī kaut ko nepirks. Uz latviešiem skatās kā uz citplanētiešiem. Kā jūs te Latvijā varat dzīvot? Jūs te nesit? Un tās mašīnas! Nu kā vienai ģimenei var būt divas mašīnas un pie tam tik labas [90-to gadu beigu auto, salīdzinot ar Krieviju, Latvijā tiešām ļoti daudz labu mašīnu]. Te būs Volvo autocentrs. No Zviedrijas. Kādas Zviedrijas? Nu Zviedrijas, galvaspilsēta Stokholma. Kur tas ir? [ģeogrāfijas skolotāja izrāda savas zināšanas...] Mežā lasa visas sēnes pēc kārtas, arī neēdamās, pāraugušās un tārpainās. Ņem, sažāvēsi! Gatavas uz Krieviju vest kartupeļus, sīpolus, ābolus un visu, kas nav piesiets. Robežas gan jums briesmīgas [uzskatot, ka pār Latvijas, Igaunijas un Lietuvas robežām krieviem grūti tikt]. Kāpēc? Mums ir ļoti normālas robežas, šķērsot var bez problēmām. Tieši krievi uz savas robežas ir tie, kas nelaiž pāri. Tad nu gan, nu paskatās mantas, nu un?! Jā, jā. Jūs tagad jau esat nopirkušas biļetes tālāk no Sanktpēterburgas, aizturēs jūs krievu robežsargi uz robežas uz stundām astoņām un pie vienas vietas viņiem būs, ka jums jau biļetes tālāk. Nuuu…. Kad ieraudzīja 500 eiro, rokas sāka trīcēt kā lomkās. Tāda alkatība.

Būtu labāk veči atbraukuši, tie esot normālāki. Vismaz varētu šņabi iedzert un par dzīvi parunāt.

Pamostamies brīnišķīgi saulainā rītā ar skumjām un prieku sirdī, jo šī ir mūsu pēdējā diena Krievijā.

Novgoroda – Pskova – Pečoru klosteris – Latvija

Novogoroda – krievi lepni dēvē par Lielo Novgorodu un lepojas ar tās sarežģīto vēsturi. Daudzstāvu māju kompleksi ar taisnām ielām un veikalu būdiņām (nevaru atrast piemērotāku nosaukumu, pie Teikas esošie puķu kioski ir tikai ziediņi salīdzinot ar to, kas te, pie tam visur n-tie uzraksti, ka acis žilbst; līdzīgi skati ir Polijā) māju priekšā ir spilgts Krievijas jauno guļamrajonu piemērs. Tādus redzēju jau Pskovai cauri braucot un redzēju atkal te. 8:00-10:00 ejam ekskursijā pa Novgorodas kremli: māju un baznīcu komplekss apjozts ar sarkanu ķieģeļu mūri. Sv. Sofijas katedrāle ievērojama ar to, ka Ivans Bargais baznīcā atstāja savu troņa krēslu, kā atgādinājumu un biedinājumu par savu varenību, jo laikā, kad viņš te viesojās lielāko daļu pilsētas vienkārši izkāva, jo kāds bija caru sakūdījis, ka pilsētā ir pretošanās kustība cara varai. Vispār tiem, kas vēlas iedziļināties Krievijas vēsturē, Novgoroda ir brīnišķīga vieta, kur to darīt, jo mēs redzējām tikai nelielu daļu no tā, ko iespējams apskatīt. Ak jā, Novgorodā ir arī Ļeņina piemineklis laukumā pretī šai majestātiskajai ēkai:

 Ļoti interesants ir piemineklis Krievijas tūkstošgadei, ko licis izveidot cars Aleksandrs I. Bronzā attēloti visi svarīgākie “stūrakmeņi”, kas ietekmēja un veidoja Krievijas vēsturi: baznīca un ticība, Novgorodas kņazi, Ivans Bargais, Pēteris I un citi. Pats piemineklis veidots simboliska zvana formā un izskatās grandiozi. Tēli ir kā dzīvi.

Gar Kremli tek Volkovas upes un turpat ir arī pilsētas pludmale. Ziņās gan dzirdējām, ka vietējiem labāk patīk nolīst kaut kur tālāk pa krūmiem un pašizveidotām pludmalē, kas savukārt uztrauc miliciju un upes patruļu. Bet atpakaļ pie upes un Kremļa. Izejot pa vieniem Kremļa vārtiem, var nokļūt uz Kuprainā tilta. Tāds izcili stāvs gājēju tiltiņš, kas pārved pāri otrā upes pusē, kur atkal baznīcas un kaut kas līdzīgs senam akveduktam.  

Pa ceļam atpakaļ uz viesnīcu nostaigājām gar suvenīru stendiem, jo veikali visi pārsvarā tikai desmitos taisās vaļā, bet mums jau tad jābūt uz brokastīm. Par šito daļa bija neapmierināta. Brokastis viesnīcas “Novogoroda” kafejnīcā nebija pārāk garšīgas (omlete bija ūdeņaina) un ko ēst bija maz. Pēc tam 3 h braucām līdz Pskovai (Pleskavai).

Pskova - arī Pskova ir sena pilsēta ar savu Kremli un upi pa vidu, bet mēs piestājām tikai dzelzceļa/autobusu stacijā, jo pa ceļam tika izdomāts, ka Pskovas vietā labāk apskatīt Pečoru klosteri. Rrrrr, šai brīdī es gandrīz uzsprāgu…. Tā nu Pskova redzēta tikai pa autobusa logu. Pati dzelzceļa stacija + dzeltenie ikarusi atsvieda mani atpakaļ pagātnē, bet tualetes nošokēja pilnībā: durvju nav un rinda smuki stāv un uz tevi skatās…. Atkal daudzie kioski, vienā no tādiem nopirkām ļoti garšīgu šarumu (laikam maksāja 100 r vai mazāk).

Pečoru klosteris – Pečoru klosteri apmeklētības un nozīmes ziņā varētu pielīdzināt mūsu Aglonai, tāpēc pa pasliktas kvalitātes ceļu kratamies uz turieni. Klosteris ir gatavais cietoksnis un nekad neesot bijis ieņemts. Miermīlīgie mūki, heh? Pirms revolūcijas Krievijā esot bijis vairāk kā 3000 klosteru un Pečori bija viens no bagātākajiem. Klosteris izvietojies ieplakā (tas ir neparasti) un tam blakus izpleties ciemats. Par laimi klosteris izrādījās ļoti smuks un interesants, līdz ar to mans sadrūmums noplaka. Kāds no kalpotājiem pat palīdzēja apsiet svārkus, lai tikai pārliecinātos, ka tas tiek pareizi izdarīts un labi noaugušie mūku puiši no manām kājām redz tikai apakšdaļu. Pati teritorija ir ļoti labi sakopta, var pat teikt, ka šis ir zaļākais un ziedošākais klosteris. Arī ikonu tirdzniecība šeit ir pamatīgi izvērsta.

Pa Asiņaino ceļu (atkal Ivans Bargais uzdarbojies noripinot pa to nocirsto klostera priekšnieka galvu) nokāpjam klostera sirdī. Pa 20 r. katrs nopērkam, aizdedzam un noliekam svecīti slaveno svēto Pečoras alu priekštelpā. Ja svecīte noliekot nesprakšķ un deg ar tīru liesmu, tad nolicējam ir tīra dvēsele. Pašas alas reti kuram izdodoties redzēt, jo tās parasti ir slēgtas. Baznīcā notiek dievkalpojums, tāpēc iekšā neejam un kāpjam atpakaļ uz ciematu. Ciematā nododamies pirkšanas trakumam, jo jāiztērē atlikušie rubļi. Starp citu, Pečoros ir liela suvenīru izvēle un tie ir lētāki kā citur.

Latvija – Pečoru klosteris nav tālu no Igaunijas robežas, tāpēc jau drīz stāvam rindā, lai šķērsotu Krievijas-Igaunijas robežu. Krievijas robežsargi mūs diezgan ātri izlaiž, somas nevienam nepārbauda, lai gan esam uz to gatavojušies, arī pa autobusu tik traki nerakājas kā dzirdēts. Igauņu bāliņi mūs ielaiž bez starpgadījumiem un tieši tāpat mūs sagaida latvieši. Tā nu ap septiņiem vakarā atkal esam dzimtajā zemē, kas mūs sagaida ar diezgan drēgnu laiku. Ceļojums ir beidzies un vasara laikam arī. Un jau pilnīgi noteikti ir zināms, ka brauksim atkal. Kaut jau rīt!

Beigas. Spiest uz mazajām bildēm, lai redzētu lielākā izmērā.

Lai gan ir brauciena pirmspēdējā diena, nogurums nav manāms, pat jāsaka, ka vairs nav manāms. Esam pieraduši pie ritma un varētu tā braukt vēl un vēl.

Petrozavodska – Tihvinas klosteris – Novgoroda

Petrozavodska – pēc brokastīm mums ieplānota supermārketa ķemmēšana. Supermārkets atgādina Maximu XL. Staigājam pa to un domājam, cik labi, ka alkoholu nopirkām jau vakar, jo tur bija lētāk un vēl domājam, ka labāk būtu palaisti pa pilsētu staigāt nekā skriet pa tādu pašu sū** kā pie mums. Krievijas preces nākas meklēt starp visādām importa mantām. Nopērkam šokolādes: šokolādes tāfelītes ap 30-50 r., konfekšu kastes ap 100 r un uz augšu. Karēlijas balzāms visādos izpildījumos sākot no 220 r.

Kad autobuss piestūķēts ar alkoholu, šokolādēm un ko tik vēl ne, mūs sagaida 4 -5 h brauciens uz Tihvinas klosteri. Man jau godīgi sakot tie klosteri ir līdz kaklam un šo nu mierīgi varējām izlaist.

Tihvinas klosteris – galvenais iemesls, kāpēc visi tik ļoti grib apmeklēt šo komercializēto klosteri, ir kaut kāda traki sena un svarīga ikona. Pats klosteris kā jau klosteris, mazāks un krāsaināks par citiem. Baznīcas iekšpuse ļoti smuka – visas sienas cītīgi izzīmētas. Protams, atkal nedrīkst fotografēt. Gide mums šoreiz ir briesmīgs tantuks, kura stundu stāsta par ikonām + 30 grādu svelmē, tad ved mūs uz mūku ēdamzāli, liek mazgāt rokas un saka, ka mums noteikti garšos pusdienas, jo visiem garšojot. Nelietošu rupjus lamu vārdus, bet nu tik negaršīgu zupu (it kā boršču), ko pat drīzāk varētu nosaukt par samazgām, neesmu ēdusi pat 90.gadu sākumā, kad mums nebija naudas, jo nebija arī darba. Kaut cik ēdami bija griķi ar olā ceptu zivi.

Novgoroda - šai senajā pilsētā ieradāmies jau otro reizi mūsu ceļojuma laikā. Šoreiz dabūjām normālu divvietīgu numuru tai pašā viesnīcā “Novgoroda”. Karsts pat vakarā. Gidam samaksājām papildus 200 r. un stundu varējām baudīt vietējā folkloras ansambļa dziedāšanu pie viesnīcas, pat izvedām dažas rotaļas.

Te arī neliels video (fotokameras kvalitātē):

Priekšnesums ļoti ieinteresēja arī vietējos puišeļus, tāpēc nācās cītīgi pieskatīt savas mantas…

Turpinājums sekos.

Ir agrs trešdienas rīts un pamostos pēc ļoti labi gulētas nakts braucošā autobusā, jo esam beidzot apstājušies.

Kivaža ūdenskritums – Petrozavodska – Kiži – Petrozavodska

Kivaža ūdenskritums – otrs lielākais plakankalnes ūdenskritums Eiropā. Esam tur piecos no rīta, tāpēc no fotogrāfijām nekas prātīgs nesanāk. Labi iekārtots stāvlaukums, tualetes atkal drausmīgas. Līdz ūdenskritumam jānokāpj pārsimts pakāpienu un tad uzmanīgi jāstaigā pa klintīm, lai neuzmanīgi neaizķertos un uz galvas neiegāztos mutuļojošā ūdens straumē… Ūdenskritums ir iespaidīgs, ar 4 pakāpēm, no kurām lielākajai kritums 6 metri.

Petrozavodska – iečekojamies atkal tai armijnieku viesnīcā (ul. Lesnaja, ja pareizi atceros), nu jau tik pazīstamā un patīkamā. Izrādās, ka istabas nav koptas, jo tajās neviens cits pa divām naktīm nav nakšņojis, mums gan gulta saklāta, lukss kā nekā  Laimīgi tiekam dušā, nosnaužamies un čāpojam uz Slāvu kafejnīcu garšīgajās brokastīs.

Ar autobusu mūs pēc tam aizved līdz Oņegas ezera krastmalai, kur veicam pastaigu pa promenādi. Promenādē ievērības cienīgi ir dažādi vairāk un mazāk jocīgi pieminekļi un atkritumi. Kā jocīgākais piemineklis minams amerikāņu dāvinātais “Zvejnieki”, ko vietējie iesaukuši par “Terminatori”. Uz ielas, kas iet gar ostas staciju, ostas virzienā vairākas suvenīru būdiņas. Vienā pārdod dažādus izstrādājumus no Karēlijas bērza. Tā kā šī ir ražotāja būdiņa, tad cenas zemākas kā citiem pārdevējiem. Nopirkām atslēgu piekariņus pa 30 r. gabalā. Ejot no ostas pilsētas centra virzienā uzkalnā atrodama banka, kur varat samainīt eiro vai dolārus, ja kas. Banka neņem komisiju. Vēl augstāk uzkalnā ir īru pabu stilā veidots krogs “XxxX”, kur neiesaku ēst, jo jāgaida ir ļoti ilgi. Gids mums tur ieteica vakarā paēst, bet mēs tā arī nesagaidījām… Arī cenas un serviss so so. Turpat pie ostas arī liels piemineklis Pēterim I. Kā nekā – pilsētas dibinātājs taču.

12:00 visi kāpām zaļā Komētā (ātrgaitas kuģis uz zemūdens spārniem), lai brauktu uz Kiži salu. Speciālos braucienus uz Kiži nodrošina tūrkompānija “Karēlija“, bet uz Kiži kursē arī parastie pasažieru ātrgaitas kuģi. Jārēķinās ar to, ka biļetes jāpērk ļoti laicīgi, pāris stundu pirms izbraukšanas to var arī vairs nebūt. Un kuģis jūs negaidīs, ja kavēsiet…. Petrozavodska – Kiži ir apm. 60 km, kuģis tos pieveic apmēram 1 stundā.

Kiži – Kiži salā izveidots valsts nozīmes vēsturiski-etnogrāfiskais un arhitektūras brīvdabas muzejs. Tūristi te brauc bariem. Suvenīri arī bez savas jēgas. Salā esot daudz čūsku, mums iesaka no taciņām nenovirzīties un skatīties zem kājām, bet es domāju, ka no šiem cilvēku bariem čūskas sen sabēgušas krūmos. Diena ļoti tveicīga, tāpēc trīs stundu garā ekskursija/brīvais laiks šķita ļoti nogurdinoša. Muzeja gide mūs izvadāja pa muzeja galveno daļu, kur skatāma slavenā bez nevienas naglas taisītā koka baznīca (būtībā vairāku baznīcu komplekss), senākā koka baznīciņa, dzirnavas un divas zemnieku mājas. Zemnieki bijuši turīgi, jo mājas drīzāk atgādina pamatīgas savrupmājas. Jāņem vērā gan tas, ka mājas pirmajā stāvā dzīvoja lopi, bet otrajā stāvā liela telpa atvēlēta galdniecības un citiem darbiem. Tai telpā varēja zirgs ar ragavām iebraukt. Tā nu dzīvošanai paliek vien pāris mazas telpas. Redzēju teiksmaino krievu krāsni – tik lielu, ka uz tās tiešām var vairāki cilvēki gulēt un to arī darīja. Pasakas nemelo. Ja ir vēlme un laiks, var klīst uz salas otru galu un apskatīt vēl vairākas baznīcas un mājas. Pieļauju, ka tad salā ir jāpavada visa diena. Slavenajai baznīcai kopā ir 21 kupols, koks saulē, lietū un vējā tā nospodrināts, ka mirdz kā sudrabs. Pie lielās baznīcas ir tā sauktā ziemas baznīca (apkurināma, tāpēc ziemās dievkalpojumi notika tur) ar zemām, tumšām telpām un senām ikonām. Uz salas atļauts smēķēt tikai noteiktās vietās, visur apsargi. Vispār tā apsargu būšana visur (benzīntankos vispār pēc pamatīgi bruņotiem omoniešiem izskatās) ir tāda biedējoša…

Petrozavodska – ap sešiem vakarā esam atpakaļ pilsētā, stundu dots brīvais laiks (šai vietā es būtu organizējusi savādāk…), kura laikā cenšamies paēst jau pieminētajā XxxX. Nolemjam gida ieteikumiem vairs neuzticēties, jo mūsu intuīcija mūs līdz šim nav pievīlusi, ko nevar teikt par gida ieteikumiem. Tie nav slikti, vienkārši mums neder. Citi savukārt nav apmierināti, ka bijis stundu jāgaida, jo gribējuši ātrāk uz viesnīcu. Respektīvi bunte uz kuģa. Tiekam atpakaļ viesnīcā un ejam uz Slāvu kafejnīcu, jo to vietu mēs jau zinām. Šoreiz iela pārvērtusies – ietves malas pilnas ar tantukiem, kas tirgo ogas, sēnes, dārzeņus un puķes. Dažas minūtes pirms astoņiem vēl paspējam tikt pie ļoti garšīgām vakariņām ar laipnu apkalpošanu par apmēram 5,5 Ls divām personām. Līdz astoņiem viņiem ir bistro tipa virtuve, pēc astoņiem – pasūtījumu veidā, jāgaida tad apmēram 20 minūtes. Šovakar kafejnīcas otrajā zālē tipiskas krievu kāzas. Uzsauc tostus, iedzer, uzliek bumsī bumsī krievu popsi un iet ārā pīpēt. Arī kafejnīcai apsardze.

Pēc vakariņām pretējā ielas pusē atrodam palielu veikalu “Zvaigzne”. Atgādina Maximu vai Rimi. Nenormāli liels Calve mērču sortiments. Šīs mērces ir ļoti garšīgas, bet pie mums sortiments ir nožēlojams salīdzinot ar to, ko redzēju “Zvaigznē”. Ar maizi gan toties švaki, tās kā vienmēr nav. Turpat nolemjam iepirk alkoholu mājupvešanai, lai gan rīt paredzēta apstāšanās pie liela tirdzniecības centra. Nopērkam sev garšīgo “Kļukovku” – 0,7 l/130 r.

Naktī uznāk pamatīgs negaiss veselas 3 reizes. Visu laiku zibeņo, iesper dažas reizes turpat netālu no viesnīcas, pārbiedējos dažus grupas biedrus. Grāvieni nenormāli. Pēc šīs nakts mani negaiss vairs tā nebiedē, bet tai naktī biju gatava zem gultas slēpties. It kā tur būtu drošāk!