Ms Marii

Nu gan sanācis ieildzis klusums… Piedošanu. Vienkārši laiks septembrī paskrēja tik ātri, ka ne attapties. It kā jau nekas īpašs pa šo laiku nav noticis. Tikai darbs, mājas, darbs, mājas. Vienīgais netipiskais – apkuri pieslēdza jau 15. septembrī. Tik auksts septembris sen nav bijis. 

Šodien izlasīju interviju “Nedēļā” ar Raitu Karnīti. Iesaku jums arī palasīt. Viņa ir ļoti labi pateikusi, ka nekāda krīze īstenībā vēl nav, vienkārši valdībai pietrūkst naudas tēriņiem un budžets pārāk optimistisks sataisīts. Tas man atgādina par kādu zināmu uzņēmumu, kur arī katru gadu nodaļām liek taisīt budžetu ar jau iepriekš no augšas norādītiem skaitļiem nemaz neņemot vērā, ka tas ir nereāli. Un pēc tam var mierīgi bļaut, ka budžets netiek pildīts, ka iet sliktāk nekā plānots un tāpēc nevienam nekas nepienākas….

Kā pretstats tam visam “Dienas biznesā” mini intervija ar Igaunijas finanšu ministru, kurš, uz jautājumu par budžeta deficītu nākošā gadā, skaidri un gaiši pasaka, ka tāda doma vispār netiek pieļauta. Viens īss un pavisam konkrēts teikums, skaidra nostāja. Mūsējie uz šādu jautājumu būtu izplūduši garās runās uz trim lapām.

Rīt atkal eju uz teātri. Varbūt jau pirmdien uzrakstīšu par “Kas patīk dāmām”.

Šodien apmaksāju aprīļa elektrības rēķinu. Man reālais elektrības sadārdzinājums ar tik neatliekamo tarifu pacelšanu (lai tik šogad Latvenergo peļņa nebūtu mazāka kā pagājušajā gadā….) sanāk 2 Ls! Vot pasakiet man, kāpēc man ir tāda sajūta, ka šī valsts mani čakarē?!….. Gan kā privātpersonu, gan kā uzņēmuma pārstāvi.

Nē, nu nav problēmu, dzīvojam taupīgāk un viss būs super. Tomēr ir uzņēmumi (par privātpersonām nemaz nerunāsim), kas nemāk taupīgāk dzīvot, kam tikai ātra peļņa un ja nav peļņa (vai nav tik liela kā gribētos), tad pa fikso trīs varianti:

1. uzfrišinam uzņēmumu un ātri nopārdodam
2. pārtraucam darbību vai sliktākajā gadījumā bankrotējam
3. pielietojam dažādus viltīgus produkcijas pašizmaksas samazināšanas paņēmienus vai vienkārši nekaunīgi paceļam cenas.

Piemēri nav tālu jāmeklē. Tas pats Latvenergo un Latvijas Gāze ar saviem tarifiem, Maxima ar Centi un salātu mazgāšanu. Kurš tic Centim? Triāls, kas atlaiž lielāko daļu darbiniekus (palikušie cehos strādā n-tās stundas), optimizē ražošanu, tīra noliktavas un turpmāk desas/gaļu vedīs no Igaunijas. Zinot tur to galveno rīkotāju, tas jau arī bija gaidāms. Tomēr rodas jautājums – kāpēc igauņi un lietuvieši var, bet mēs tik gaudojam? Daudzie piena pārstrādes uzņēmumi, kuri pārtrauc darbību vai arī tos pārdod, arī labs piemērs. Gan jau ar Valmieras Pienu arī kādas pārmaiņas notiks. Ne pārāk spīdoši iet arī Valmieras “Valletai”. Lampu veikals pēdējā stāvā taisās ciet un prognozēju, ka tas nebūs vienīgais veikals, kam atrašanās “Valletā” izrādīsies nerentabla.

Runājoties ar citiem uzņēmumu pārstāvjiem visi kā viens spļaudās par kredītu nogriešanu, jo tas ja ne tieši, tad netieši ietekmēja lielāko daļu uzņēmumu. Viss ir saistīts vienā ķēdītē: ja X apgrozījums samazinās, jo klienti nevar dabūt kredītu, tad tas samazinās arī Y, no kura X pasūtīja kādas sev vajadzīgas lietas. No otras puses valsts akceptē elektrības un gāzes tarifu pacelšanu, kas nozīmē izmaksu pieaugumu visam. Y kļūst grūtāk dzīvot, pat ja viņš jau no sākuma ir bijis par mērenu saimniekošanu, nevis ātru peļņu. Tāda elementāra lieta. Neticu, ka jau pagājušajā vasarā par šādu pavērsienu valdība nevarēja iedomāties. Vai arī viņiem tik ļoti patīk smalstīt izlietu ūdeni? Smieklīgākais ir tas, ka valdības lēmums tikai iegriež biznesam, bet inflāciju nemazina, jo valdība tā teikt ar vienu roku ņem, ar otru dod ļaujot pacelt tarifus un maigās balstiņās dūdojot, ka tas jau nu nekādīgi citu preču un pakalpojumu cenas neietekmēšot. Arī ja patiešām ietekme ir niecīga, tad tomēr vidējais uzņēmējs nav muļķis (atšķirībā no valdības) un paceļ cenas ar uzviju….

Vispār ko nu es te spriedelēju, jāiet man arī cenas pacelt. Varbūt varēšu no peļņas darbiniekiem pacelt algas par 2 Ls

Pelēkā dienā
Pelēkus domu tīklus
Pelēki zirnekļi auž.

Labi, ka drīz atvaļinājums. Nesaprotu, kā citi var gadiem strādāt un atvaļinājumā neiet.

Kad cilvēks saslimst, viņu pēkšņi sāk kaitināt dažādi sīkumi. Dažādi sīkumi sāk kaitināt arī tad, kad par to pašu lietu tev jāsāk maksāt vairāk un tu skaidri zini, ka pat ar saprātīgu uzcenojumu, kas vajadzīgs, lai nosegtu izmaksas un kaut ko arī nopelnītu, tā lieta nav savas cenas vērta. Tu sāc sajusties kā muļķa slaucamā govs. Un man tas nemaz nepatīk.

Es varu atļauties 200 g visparastākā siera pa 2 Ls, bet kāpēc man tas siers būtu jāpērk? Vai es izskatos pēc muļķes? Man žēl ražotāju, kam tas siers sapūs noliktavā, jo ražotājs nav vainīgs, ka lielās veikalu ķēdes grib noslīkt naudas jūrā un mazie skrien pakaļ, jo viņiem vienkārši ir jāizdzīvo un viņi nelielā apjoma pēc nevar produktus iepirkt par tādu pašu vairumtirdzniecības cenu kā lielveikali. Protams, cenas celsies un ir jāceļ, jo resursi sadārdzinās, bet nevajag to darīt tādā nekaunīgā kārtā.

Nezinu kāpēc, bet iedomājos vienu dienu pārtiku nopirkt veikalā “Rīts” (pie autoostas). Rakājoties pa saldēto produktu vitrīnu, atradu 2 iepakojumus malto gaļu, kam derīguma termiņš beidzies jau decembrī. Es vēl saprastu, ja tas būtu dienu vai dažas atpakaļ, bet ne gandrīz pirms diviem mēnešiem. Lai priecājas, ka neziņoju PVD, tikai pabāzu zem deguna to veikala darbiniecei. Vairāk tur neiešu.

Citu dienu gribēju atkal nopirkt Spilvas baraviku majonēzi. Pirmais pārsteigums: Spilva ir mainījusi puslitra (gandrīz 500 g sanāk) burciņu dizainu no parastajām burciņām uz šaurākām un augstākām. Protams, tilpums mazāks un ēdamkaroti jaunajā burciņā ļoti iespējams iebāzt nevarēs. Ja Spilva domā, ka jaunais dizains ir foršāks, tad man par to ir nospļauties. Tad jau labāk plastmasas spainīšos, jo es to majonēzi gribu lietot nevis uz burciņu skatīties. Cena, protams, par dažiem santīmiem lielāka. Otrais pārsteigums: baraviku majonēze tagad ir iestūķēta pavisam maziņā burciņā (tādā kā sinepēm piemēram). Un tavu brīnumu – mazā burciņa maksā tikpat cik agrāk maksāja puslitra burciņa. Saprotu jau, ka izmaksas kāpj un tādā garā, bet nu pamatīgu dusmu parāva….

Un tad vēl brīnišķīgais vārds “serviss”. Martā atkal būs “Laba servisa mēneša” akcija. Serviss ir pievienotā vērtība produktam/pakalpojumam. Ja serviss ir labāks par viduvēju, mēs esam gatavi maksāt vairāk par kādu lietu. Klienti piever acis uz cenu. Labs serviss ir laipna, pieklājīga, savlaicīga apkalpošana, izpalīdzēšana un varbūt beigās vēl kāds bonuss, ko neesat gaidījis. Tas tā smuki no teorijas. Reāli dzīvē viss ir mazliet savādāk. Visi zin teoriju, bet tās īstenošana dzīvē klibo.

Vakar piemājas veicītī bija jauna pārdevēja. Sen nebiju sajutusies tik pārdevēju traucējoša! Un vēl uzdrošinos pirkt kolu, kurai šī nezin cenu….Par lūdzu un paldies vispār aizmirsti. Tādi vārdi neeksistē. Šodien vecajai pārdevējai uzprasīju, kas tas vakar bija par briesmoni? Viņa saka, ka nav kas strādā. Bet, atvainojiet, vai tad būtu atsevišķi jāpiemaksā par elementāru laipnību un pieklājību? Ja cilvēks nav spējīgs uz šādām elementārām lietām, tad nekāda alga viņam nepalīdzēs. Es tur iepērkos regulāri un netaisos šādu attieksmi paciest.

“Latvijas Gāze” arī mani fascinē. Reizi gadā nav spējīgi automātiski paši atsūtīt kvītiņas, man speciāli jāzvana un jāprasa. It kā viņi katram klientam citā laikā tās kvītis sūtītu un nezinātu, ka atkal gads apkārt un vajadzīgas jaunas. Vēl – vienā darba dienā uzliek paziņojumu, ka otrā darba dienā 10:00-11:00 nāks nolasīt gāzes skaitītāju faktiskos rādītājus. Esiet mājās un bla bla bla. Cien. LG, darba dienā darba laikā cilvēki ir darbā, nevis sēž dzīvokļos un gaida jūsu darbiniekus. Ja jums ir tik svarīgi pie skaitītājiem tikt, tad ierodieties vakarā vai brīvdienās. Citi dienesti var nākt klientam izdevīgā laikā, bet jūs ar savu miljonu peļņu nē. Fui!

Ceru, ka martā varēšu palielīties arī ar laba servisa piemēriem, nevis burkšķēt par slikto.