Ms Marii

Nu gan sanācis ieildzis klusums… Piedošanu. Vienkārši laiks septembrī paskrēja tik ātri, ka ne attapties. It kā jau nekas īpašs pa šo laiku nav noticis. Tikai darbs, mājas, darbs, mājas. Vienīgais netipiskais – apkuri pieslēdza jau 15. septembrī. Tik auksts septembris sen nav bijis. 

Šodien izlasīju interviju “Nedēļā” ar Raitu Karnīti. Iesaku jums arī palasīt. Viņa ir ļoti labi pateikusi, ka nekāda krīze īstenībā vēl nav, vienkārši valdībai pietrūkst naudas tēriņiem un budžets pārāk optimistisks sataisīts. Tas man atgādina par kādu zināmu uzņēmumu, kur arī katru gadu nodaļām liek taisīt budžetu ar jau iepriekš no augšas norādītiem skaitļiem nemaz neņemot vērā, ka tas ir nereāli. Un pēc tam var mierīgi bļaut, ka budžets netiek pildīts, ka iet sliktāk nekā plānots un tāpēc nevienam nekas nepienākas….

Kā pretstats tam visam “Dienas biznesā” mini intervija ar Igaunijas finanšu ministru, kurš, uz jautājumu par budžeta deficītu nākošā gadā, skaidri un gaiši pasaka, ka tāda doma vispār netiek pieļauta. Viens īss un pavisam konkrēts teikums, skaidra nostāja. Mūsējie uz šādu jautājumu būtu izplūduši garās runās uz trim lapām.

Rīt atkal eju uz teātri. Varbūt jau pirmdien uzrakstīšu par “Kas patīk dāmām”.

"vintage" peldkostīms (veca pastkarte)

Izrādās, ka pērkot peldkostīmu ir iespējams sajusties patiesi muļķīgi. Jāsaka, ka peldkostīmu sadomāju nopirkt otro reizi savā mūžā. Iepriekšējo pirku pirms daudziem gadiem kādā Somijas lielveikalā un tur man palīdzēja draudzene. Visus šos gadus tas man pieticīgi kalpoja, jo sauļošanos īpaši neatbalstīju, nespēju ne pusstundu saulē nogulēt. Līdz ar iespēju biežāk braukt uz jūru, esmu sapratusi, ka savs kaifs tai visā tomēr ir. 

Slavenajā “Valetā” izstaigājām vairākus veikalus, līdz apstājāmies pie “Veļas pasaules”. Tā… pļūrīgās augšiņas man nevajag, stringus arī ne, kopējo peldkostīmu vēl mazāk, tam savukārt tādas dīvainas pumpas….Godīgi sakot, es kā latviete pelēkā būtu paņēmusi kādu ne tik spilgtu peldkostīmu, bet beigās tomēr izvēle krita uz salātzaļu ar dažām rozā puķēm. Nu lai tā būtu.

Vēl paliek problēma – izmērs. Uz viena krūštura tā, uz cita savādāk, uz biksītēm vēl savādāks apzīmējums. Vai jāvadās pēc izmēriem kā veļai vai kā apģērbam? Es daudz nedomājot nolēmu vērsties pie pārdevējas: “Vai jūs man nevarētu palīdzēt ar pareizā izmēra izvēli?” Viņa, iztraucēta maisiņu locīšanā, paskatījās uz mani tā, it kā gribētu teikt: ”Kas tu stulba, ka nemāki peldkostīmu izvēlēties?!”….

Pēc mērīšanas, kad teicu, ka šo peldkostīmu ņemu, viņa pilnīgi pārvērtās, cilvēks pilnīgi atplauka. Es vairs nebiju muļķa pircēja, bet gan maksājoša pircēja.

Krāsu izvēli nenožēloju. Izskatās tik jauki. Nevaru vien sagaidīt brīdi, kad atkal varēšu uzvilkt.

Rīts sākās ar jau sastingušu kaķa līķi uz ielas. Nespēju vienaldzīgi paiet garām. Paņēmu un noliku zālājā. Bija siksniņa ap kaklu. Saimniekiem sāpīgi…

Turpinājums – emociju ziņā pilnīgs kontrasts. Ietrāpīju uz vācu kora mēģinājumu. Vāciski nezinu pietiekoši, lai saprastu dziesmu vārdus, bet tās bija garīgas dziesmas. Skanēja skaisti un mierinoši.

Vakar un šodien mokos ar nesaprotamā kārtā uzradušos temperatūru un sāpošu kaklu, līdz ar to strādāšana īsti nesokas. Bet vispār pēdējos mēnešus esmu ieguvusi jaunus darba kolēģus un ļoti aktīvi strādājusi. Kamēr citi gaudo par sliktiem laikiem, nedrīkst apstāties, ir jāiet uz priekšu, jo izdzīvos stiprākais. Esmu sapratusi, ka liels darba apjoms īstenībā mani pozitīvi gandarī, bet bezdarbība uzdzen sliktu noskaņojumu.

Beidzot arī atlaidu vairākus darbiniekus. Nē, ne tāpēc ka štatu samazināšana, bet tāpēc, ka darīja visādas neatļautas lietas, taisīja intrigas un meloja. Vienu atlaidu cilvēka paša stulbuma dēļ – ja man pēc kāda darbinieka ir jāpārbauda padarītais, jālabo muļķīgas kļūdas un reāli šis cilvēks nedara ne pusi no tā, kas būtu jādara, tad man šāds darbinieks nav vajadzīgs. Smieklīgākais ir tas, ka konkrētais cilvēks bija par sevi ļoti augstās domās un absolūti necentās uzlabot savu darbošanos. Un ja vēl šādu darbinieku neciena pārējie darbinieki, kas būtībā ir viņam pakļauti, tad tas jau rada slimīgu gaisotni kolektīvā.

Divas tendences ko esmu ievērojusi pēdējā laikā:

1. pagājušajā vasarā uzņēmēji raudāja, ka trūkst darbinieku, šovasar aktīvi atlaiž esošos; pagājušajā  gadā darba meklētāju nāca ļoti maz, šogad it īpaši uz vasaras sākumu gandrīz katru dienu kāds atnāk vai zvana.
2. uzņēmēji raud, ka pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem samazinās, bet man jau ir trīs gadījumi pa diviem mēnešiem, kad nevaru dabūt to, kas man vajadzīgs tikai tāpēc, ka vai nu vispār neatbild uz manu pieprasījumu vai arī sākumā atbild “jā, mēs varam tā un tā”, bet pēc tam pazūd un jālūdzās, lai manis prasīto izpildītu. Kas tas ir?

Vēl pa šo laiku apceļoju Saaremaa, tika iztērētas palielas naudas summas suņa ārstēšanai (par to būs atsevišķs stāsts), izlasīju vairākas grāmatas, krustbērnam palika gadiņš. Lielajās Jāņu brīvdienās izstaigājām vairākas dabas takas Vidzemē, par ko arī būs atsevišķs ieraksts. Pagājušajā sestdienā visu dienu nogulējām pie jūras. Laiks bija vienkārši ideāls – neliels vējš, kas atspirdzina, neviena mākoņa, kas aizsegtu sauli. Noķērām kilogramīgu līni. Ēdu zemenes, jāņogas un ķiršus. Nevaru atrast rakstāmgaldu, kas man patiktu, toties tiku pie baigi foršās pavārgrāmatas. Drīzumā padalīšos šeit ar vienu recepti.

Un mazliet žēl, ka vasara gandrīz pusē.