Laba servisa mēneša ievadam
Kad cilvēks saslimst, viņu pēkšņi sāk kaitināt dažādi sīkumi. Dažādi sīkumi sāk kaitināt arī tad, kad par to pašu lietu tev jāsāk maksāt vairāk un tu skaidri zini, ka pat ar saprātīgu uzcenojumu, kas vajadzīgs, lai nosegtu izmaksas un kaut ko arī nopelnītu, tā lieta nav savas cenas vērta. Tu sāc sajusties kā muļķa slaucamā govs. Un man tas nemaz nepatīk.
Es varu atļauties 200 g visparastākā siera pa 2 Ls, bet kāpēc man tas siers būtu jāpērk? Vai es izskatos pēc muļķes? Man žēl ražotāju, kam tas siers sapūs noliktavā, jo ražotājs nav vainīgs, ka lielās veikalu ķēdes grib noslīkt naudas jūrā un mazie skrien pakaļ, jo viņiem vienkārši ir jāizdzīvo un viņi nelielā apjoma pēc nevar produktus iepirkt par tādu pašu vairumtirdzniecības cenu kā lielveikali. Protams, cenas celsies un ir jāceļ, jo resursi sadārdzinās, bet nevajag to darīt tādā nekaunīgā kārtā.
Nezinu kāpēc, bet iedomājos vienu dienu pārtiku nopirkt veikalā “Rīts” (pie autoostas). Rakājoties pa saldēto produktu vitrīnu, atradu 2 iepakojumus malto gaļu, kam derīguma termiņš beidzies jau decembrī. Es vēl saprastu, ja tas būtu dienu vai dažas atpakaļ, bet ne gandrīz pirms diviem mēnešiem. Lai priecājas, ka neziņoju PVD, tikai pabāzu zem deguna to veikala darbiniecei. Vairāk tur neiešu.
Citu dienu gribēju atkal nopirkt Spilvas baraviku majonēzi. Pirmais pārsteigums: Spilva ir mainījusi puslitra (gandrīz 500 g sanāk) burciņu dizainu no parastajām burciņām uz šaurākām un augstākām. Protams, tilpums mazāks un ēdamkaroti jaunajā burciņā ļoti iespējams iebāzt nevarēs. Ja Spilva domā, ka jaunais dizains ir foršāks, tad man par to ir nospļauties. Tad jau labāk plastmasas spainīšos, jo es to majonēzi gribu lietot nevis uz burciņu skatīties. Cena, protams, par dažiem santīmiem lielāka. Otrais pārsteigums: baraviku majonēze tagad ir iestūķēta pavisam maziņā burciņā (tādā kā sinepēm piemēram). Un tavu brīnumu – mazā burciņa maksā tikpat cik agrāk maksāja puslitra burciņa. Saprotu jau, ka izmaksas kāpj un tādā garā, bet nu pamatīgu dusmu parāva….
Un tad vēl brīnišķīgais vārds “serviss”. Martā atkal būs “Laba servisa mēneša” akcija. Serviss ir pievienotā vērtība produktam/pakalpojumam. Ja serviss ir labāks par viduvēju, mēs esam gatavi maksāt vairāk par kādu lietu. Klienti piever acis uz cenu. Labs serviss ir laipna, pieklājīga, savlaicīga apkalpošana, izpalīdzēšana un varbūt beigās vēl kāds bonuss, ko neesat gaidījis. Tas tā smuki no teorijas. Reāli dzīvē viss ir mazliet savādāk. Visi zin teoriju, bet tās īstenošana dzīvē klibo.
Vakar piemājas veicītī bija jauna pārdevēja. Sen nebiju sajutusies tik pārdevēju traucējoša! Un vēl uzdrošinos pirkt kolu, kurai šī nezin cenu….Par lūdzu un paldies vispār aizmirsti. Tādi vārdi neeksistē. Šodien vecajai pārdevējai uzprasīju, kas tas vakar bija par briesmoni? Viņa saka, ka nav kas strādā. Bet, atvainojiet, vai tad būtu atsevišķi jāpiemaksā par elementāru laipnību un pieklājību? Ja cilvēks nav spējīgs uz šādām elementārām lietām, tad nekāda alga viņam nepalīdzēs. Es tur iepērkos regulāri un netaisos šādu attieksmi paciest.
“Latvijas Gāze” arī mani fascinē. Reizi gadā nav spējīgi automātiski paši atsūtīt kvītiņas, man speciāli jāzvana un jāprasa. It kā viņi katram klientam citā laikā tās kvītis sūtītu un nezinātu, ka atkal gads apkārt un vajadzīgas jaunas. Vēl – vienā darba dienā uzliek paziņojumu, ka otrā darba dienā 10:00-11:00 nāks nolasīt gāzes skaitītāju faktiskos rādītājus. Esiet mājās un bla bla bla. Cien. LG, darba dienā darba laikā cilvēki ir darbā, nevis sēž dzīvokļos un gaida jūsu darbiniekus. Ja jums ir tik svarīgi pie skaitītājiem tikt, tad ierodieties vakarā vai brīvdienās. Citi dienesti var nākt klientam izdevīgā laikā, bet jūs ar savu miljonu peļņu nē. Fui!
Ceru, ka martā varēšu palielīties arī ar laba servisa piemēriem, nevis burkšķēt par slikto.
Sveiki!
Paprovē “Olīvu” majonēzi, ko ražo “Francis” – tā ir ērtā folija maisiņā ar korķīti. Garšo lieliski un it kā bez konservantiem – liekas ticami, jo realizācijas termiņš krietni īsāks kā citiem ražotājiem. Jā un rupjmaize – manuprāt nav gardākas par “Ķelmēnu” dabīgo rudzu maizi. To gan laikam tikai “Rimi” un Centrāltirgū var dabūt.
Lai garšo!
ansis
Februāris 20, 2008 at 7:17 pēcpusdienā
Ansi, man liekas mūsu pusē, t.i., Vidzemē, Ķelmēnu maize ir plaši pieejama, mums veicas. Nu, vismaz Cēsu rajonā. Nez, Valmieras pusē arī?
priekuli
Februāris 20, 2008 at 9:54 pēcpusdienā
Pārņēma līdzjūtība
Degu Tev arī ir iekodis?
Koijots
Februāris 20, 2008 at 11:01 pēcpusdienā
Mjā! Labāk pēc šī ieraksta pārdomām pārlasīt iepriekšējo …piezīmes par mīlestību…
Ģirts
Februāris 21, 2008 at 9:42 priekšpusdienā
Cenas kāpj jau kopš PSRS, un diez vai tuvākajā laikā pārstās. Tas, kas riktīgi iekretinē ir, ka, atsaucoties uz inflāciju (kas ir kaut kur ap 15%), cenas paceļ par 50%-100%. Un bieži vien paralēli par tādu pašu proporciju samazina kvalitāti.
MO
Februāris 21, 2008 at 2:04 pēcpusdienā
Kaut kā šoreiz Tev viss vienā putrā.Gribi labu servisu,bet negribi,lai ir dārgi;gribi ,lai ražotājam labi,bet nesaproti,ka tikai lieltirgotājs ar saviem apjomiem to var nodrošināt.Var jau protams Ķelmēni cept savu maizi ,bet bez pienācīgiem pārdošanas apjomiem,ko mazie tirgotāji nekad nenodrošinās, viņiem nekāda peļņa nesanāks.
Man gan lielveikali patīk.Ja ievēro dažus iepirkšanās principus,tad nav ne vainas.Vismaz ir viena vieta,kur var sapirkties nedēļu uz priekšu.Manā Rimi Latvijas dārzeņi pat lētāki nekā tirgū ,augļi,kā liekas,arī.Vasarā,kad zaļumi ,sēnes un ogas,tad noder tirgus,bet citādi nav ne vainas.Protams,ir veikali,kuros pērku specifiskas lietas,kas vai nu ir labākas kvalitātes ,vai lētākas.Lielveikals galu galā ir priekš tam,lai ātri iepirktos.
Esmu dzirdējis,ka Valmierieši ilgi pretojušies lielveikaliem.Tagad atkal ķaut kāda pļaviņa izcūkota.Nu jau arī cenas par augstām.Nu nezinu:))
tiberts
Februāris 21, 2008 at 4:01 pēcpusdienā
Tibert, nepareizi esi dzirdējis. Valmierā jau ilgi pirms Maximas, kas pļaviņu tik tiešām saķēzīja, bija vietējie lielveikali. Tas pats “Rīts” ir gana liels un vietējs. Maxima gan diezgan daudzus vietējos veikalus piebeidza — un pat ne tik ļoti ar cenām vai kvalitāti, bet drīzāk ar zīmolu — vietējie veikali pa televizoru reklāmas neraidīja.
Tāpat ir tāds jēdziens kā “nišas produkts” (pretstatā masu produktam). Tam nav tik lieli pārdošanas apjomi, bet cilvēki to nepērk cenas dēļ, tādēļ arī cenu var likt augstāku. Piemēram, ir BalticOvo olas, kas ražotas ar masu rūpniecības paņēmieniem — vistas visu mūžu turētas sprostos un barotas ar antibiotikām, lai neatmestu pekas — un ir olas, kas maksā ap pusotru latu vai diviem par desmit gabalām, bet toties tās dējušas vistas, kas skraida pa kūti un vakarā lec laktā. Arī pašas olas ir garšīgākas un olu dzeltānums — dzeltānāks. Protams, šādi nevar saražot milzīgus apjomus, tādēļ arī cena augstāka. Tas tad arī ir nišas produkts: to pērk cilvēki, kas negrib mocīt vistas, un vai nu var atļauties ēst tādas olas katru dienu, vai neēd olas pārāk bieži. Tātad var gan pelnīt bez milzīgiem pārdošanas apjomiem — par labākām lietām cilvēki arī ir gatavi piemaksāt.
Turklāt Rimi dārzeņi ir vienkārši briesmīgas kvalitātes. Tāpat kā ar olām — masu ražošana iet rokrokā ar zemāku kvalitāti. Nē, es labāk dārzeņus pērku tirgū no cilvēkiem, kas tos izaudzējuši. Un kam man pabalstīt kaut kādu norvēģu korporāciju? Es labāk maksāju saviem līdzpilsoņiem, kas dzīvo tepat blakus, dara labu un derīgu darbu un savu naudu tērēs tepat Latvijā.
nuclearsecrets
Februāris 21, 2008 at 11:23 pēcpusdienā
nuclearsecrets ,tirgū(vismaz Rīgā)jau sen netirgo pašaudzētu produkciju.Katrā ziņā tās īpatsvars ir ļoti mazs.Centrāltirgū seleriju un pētersīļu saknes visiem tirgotājiem ir vienādi milzīgas,kas man nevieš pārliecību par vietējo izcelsmi.Tie daži ekoloģiskās produkcijas stendi vai veikali piedāvājuma ziņā ir nožēlojami,kas manuprāt neliecina par lielu pircēju pieplūdumu.Man nekas nav iebilstams pret ekoloģiskās produkcijas veikaliem,bet ja man vajag iepirkt dažāda veida dārzeņus,tad es varu būt drošs,ka lielveikalā es visu paredzēto dabūšu,bet ekoloģiskā veikalā var todien nebūt piemēram burkāni,vai ķiploki,vai selerijas.Par gaļu un zivīm es nemaz nerunāju.Tirgū to protams var dabūt,bet jāmaksā par automašīnas stāvvietu,viss nopirktais jāstaipa rokās,jābūt uzmanīgam norēķinos…Tā ka arī te ir daudz mīnusu.
tiberts
Februāris 22, 2008 at 8:26 priekšpusdienā
Nav gan, tibert, man viss vienā putrā. Neadekvātas preču cenas ir viens, apkalpošana kas cits. Varbūt putra šķiet, jo apvienots vienā rakstā. Tai vecai maltai gaļai nekāds serviss nebija paredzēts, tik vien kā veikalam jāievēro derīguma termiņi produktiem, ko vispār nosaka likums. Ir tāda lieta kā value for money. Lūk, tas Latvijā klibo. Man nevajag apzeltītu tualetes podu pa 5 Ls, tik nesaprātīga neesmu. Lai gan zinu citus, kas gan tādu podu meklē un bola acis, kad nevar dabūt
Tirgu atbalstu, bet Ķelmēnu maize man ne īpaši garšo. “Liepkalnu” tradicionālā rupjmaize ir labāka. Un es nebļauju, ka tās sešas šķēles maksā tikpat cik viss kukulis parastas rupjmaizes, jo maize ir kvalitatīva un garšīga.
msmarii
Februāris 22, 2008 at 1:12 pēcpusdienā