Ms Marii

Nē, šis raksts nav par to, kā es biju uz kāda igauņa bērēm. Šis ir raksts par Valmieras teātra izrādi “Igauņu bēres”

“Igauņu bēres” ir Andrusa Kivirehka komēdija par igauņiem:

„Igauņu bēres” ir pirms trim gadiem tapusi luga, viegli ironiski sarakstīts mūžīgo paaudžu fiksējošs darbs, kurā tiek skarti jautājumi par palikšanu laukos vai došanos uz pilsētu, kurā paralēli iet bēdas un smiekli, traģēdijas un prieks. Lugas spēks ir vieglums un veselīgā pašironija, ar kādu autors skata šos jautājumus. Sava veida parafrāze par latviešu „Indrāniem”, kurā katrai paaudzei sava taisnība. Un visas ir pareizas un smagas.

Saturs – pat banāls: Laukos nomiris vectētiņš. Uz bērēm tiek saaicināts viss iespējamais radu pulks, kurā daļu no viesiem bēru rīkotāji nepazīst. Notiek ikdienišķas sarunas, turklāt mazdēla Andresa vecāki beidzot uzzina par dēla saderināšanos. Bet galvenais – starp sadzīves problēmām atskan jautājums par vectēva zemi.

Vai un kam vispār vectēva mājas un zeme ir vajadzīgi? Jaunie to uztver tikai kā smagu darbu, vecie tomēr nespēj atteikties, jo “šeit taču katrs mājas baļķis var vēsturi izstāstīt”. Pa vidu vēl strīds par to, kurš ir īsts laucinieks un kurš tikai tāds pilsētnieks laukos. Protams, neizpaliek arī ironija par visu vasaras labumu stūķēšanu burkās un atmiņas par padomju gadiem. Lai gan izrāde par igauņiem, situācija ir ļoti līdzīga dzīves īstenībai tepat pie mums. Mēs taču arī pie sava zemes pleķīša turamies, katru gadu taisām ievārījumus, tas nekas, ka pagrabā stāv jau veseli plaukti ar piecgadīgiem brūvējumiem.

Profesors izlielījies, ka pa dzimtās mājas pagalmu vislabāk staigāt basām kājām tikko dabūjis bites kodienu pēdā.

Veči strīdās par to, kurš ir īsts laucinieks.

Īpaši uzjautrinoši bija: kaimiņiene ar savu tiešumu; vectēva dēls (profesors), kurš liels darītājs bija tikai vārdos un šī dēla jaunā dzīvesbiedre, klasiska blondīne. Mazdēla Andresa tēlotājam Andrim Grosam ļoti labi sanāca ironiskās fona runas par māju un vecākiem, tikai bikses viņam vajadzētu vienu izmēru lielākas… Toties Lē tēlotāja Ilze Lieckalniņa man šķita ļoti samākslota – gan smaids, gan pārspīlētā skatīšanās uz pārējiem aktieriem, gan runa. Šķita, ka lielāko lugas daļu viņa uz skatuves ir lieka.

Viena draudzene gan jau paspēja paust sašutumu: “Tu biji uz to idiotisko izrādi?” Es: “Kāpēc idiotisko?” Viņa: “Nezinu…. man nepatika.” Man gan patika. Patika iespēja savā ziņā pasmieties pašiem par sevi un skatītāji to arī aktīvi darīja. Protams, izrādei nav milzīga mākslinieciska vērtība un tā diez vai kļūs par klasiku, ko iestudēs arī pēc 100 un 200 gadiem.