Ms Marii

Pamostamies brīnišķīgi saulainā rītā ar skumjām un prieku sirdī, jo šī ir mūsu pēdējā diena Krievijā.

Novgoroda – Pskova – Pečoru klosteris – Latvija

Novogoroda – krievi lepni dēvē par Lielo Novgorodu un lepojas ar tās sarežģīto vēsturi. Daudzstāvu māju kompleksi ar taisnām ielām un veikalu būdiņām (nevaru atrast piemērotāku nosaukumu, pie Teikas esošie puķu kioski ir tikai ziediņi salīdzinot ar to, kas te, pie tam visur n-tie uzraksti, ka acis žilbst; līdzīgi skati ir Polijā) māju priekšā ir spilgts Krievijas jauno guļamrajonu piemērs. Tādus redzēju jau Pskovai cauri braucot un redzēju atkal te. 8:00-10:00 ejam ekskursijā pa Novgorodas kremli: māju un baznīcu komplekss apjozts ar sarkanu ķieģeļu mūri. Sv. Sofijas katedrāle ievērojama ar to, ka Ivans Bargais baznīcā atstāja savu troņa krēslu, kā atgādinājumu un biedinājumu par savu varenību, jo laikā, kad viņš te viesojās lielāko daļu pilsētas vienkārši izkāva, jo kāds bija caru sakūdījis, ka pilsētā ir pretošanās kustība cara varai. Vispār tiem, kas vēlas iedziļināties Krievijas vēsturē, Novgoroda ir brīnišķīga vieta, kur to darīt, jo mēs redzējām tikai nelielu daļu no tā, ko iespējams apskatīt. Ak jā, Novgorodā ir arī Ļeņina piemineklis laukumā pretī šai majestātiskajai ēkai:

 Ļoti interesants ir piemineklis Krievijas tūkstošgadei, ko licis izveidot cars Aleksandrs I. Bronzā attēloti visi svarīgākie “stūrakmeņi”, kas ietekmēja un veidoja Krievijas vēsturi: baznīca un ticība, Novgorodas kņazi, Ivans Bargais, Pēteris I un citi. Pats piemineklis veidots simboliska zvana formā un izskatās grandiozi. Tēli ir kā dzīvi.

Gar Kremli tek Volkovas upes un turpat ir arī pilsētas pludmale. Ziņās gan dzirdējām, ka vietējiem labāk patīk nolīst kaut kur tālāk pa krūmiem un pašizveidotām pludmalē, kas savukārt uztrauc miliciju un upes patruļu. Bet atpakaļ pie upes un Kremļa. Izejot pa vieniem Kremļa vārtiem, var nokļūt uz Kuprainā tilta. Tāds izcili stāvs gājēju tiltiņš, kas pārved pāri otrā upes pusē, kur atkal baznīcas un kaut kas līdzīgs senam akveduktam.  

Pa ceļam atpakaļ uz viesnīcu nostaigājām gar suvenīru stendiem, jo veikali visi pārsvarā tikai desmitos taisās vaļā, bet mums jau tad jābūt uz brokastīm. Par šito daļa bija neapmierināta. Brokastis viesnīcas “Novogoroda” kafejnīcā nebija pārāk garšīgas (omlete bija ūdeņaina) un ko ēst bija maz. Pēc tam 3 h braucām līdz Pskovai (Pleskavai).

Pskova - arī Pskova ir sena pilsēta ar savu Kremli un upi pa vidu, bet mēs piestājām tikai dzelzceļa/autobusu stacijā, jo pa ceļam tika izdomāts, ka Pskovas vietā labāk apskatīt Pečoru klosteri. Rrrrr, šai brīdī es gandrīz uzsprāgu…. Tā nu Pskova redzēta tikai pa autobusa logu. Pati dzelzceļa stacija + dzeltenie ikarusi atsvieda mani atpakaļ pagātnē, bet tualetes nošokēja pilnībā: durvju nav un rinda smuki stāv un uz tevi skatās…. Atkal daudzie kioski, vienā no tādiem nopirkām ļoti garšīgu šarumu (laikam maksāja 100 r vai mazāk).

Pečoru klosteris – Pečoru klosteri apmeklētības un nozīmes ziņā varētu pielīdzināt mūsu Aglonai, tāpēc pa pasliktas kvalitātes ceļu kratamies uz turieni. Klosteris ir gatavais cietoksnis un nekad neesot bijis ieņemts. Miermīlīgie mūki, heh? Pirms revolūcijas Krievijā esot bijis vairāk kā 3000 klosteru un Pečori bija viens no bagātākajiem. Klosteris izvietojies ieplakā (tas ir neparasti) un tam blakus izpleties ciemats. Par laimi klosteris izrādījās ļoti smuks un interesants, līdz ar to mans sadrūmums noplaka. Kāds no kalpotājiem pat palīdzēja apsiet svārkus, lai tikai pārliecinātos, ka tas tiek pareizi izdarīts un labi noaugušie mūku puiši no manām kājām redz tikai apakšdaļu. Pati teritorija ir ļoti labi sakopta, var pat teikt, ka šis ir zaļākais un ziedošākais klosteris. Arī ikonu tirdzniecība šeit ir pamatīgi izvērsta.

Pa Asiņaino ceļu (atkal Ivans Bargais uzdarbojies noripinot pa to nocirsto klostera priekšnieka galvu) nokāpjam klostera sirdī. Pa 20 r. katrs nopērkam, aizdedzam un noliekam svecīti slaveno svēto Pečoras alu priekštelpā. Ja svecīte noliekot nesprakšķ un deg ar tīru liesmu, tad nolicējam ir tīra dvēsele. Pašas alas reti kuram izdodoties redzēt, jo tās parasti ir slēgtas. Baznīcā notiek dievkalpojums, tāpēc iekšā neejam un kāpjam atpakaļ uz ciematu. Ciematā nododamies pirkšanas trakumam, jo jāiztērē atlikušie rubļi. Starp citu, Pečoros ir liela suvenīru izvēle un tie ir lētāki kā citur.

Latvija – Pečoru klosteris nav tālu no Igaunijas robežas, tāpēc jau drīz stāvam rindā, lai šķērsotu Krievijas-Igaunijas robežu. Krievijas robežsargi mūs diezgan ātri izlaiž, somas nevienam nepārbauda, lai gan esam uz to gatavojušies, arī pa autobusu tik traki nerakājas kā dzirdēts. Igauņu bāliņi mūs ielaiž bez starpgadījumiem un tieši tāpat mūs sagaida latvieši. Tā nu ap septiņiem vakarā atkal esam dzimtajā zemē, kas mūs sagaida ar diezgan drēgnu laiku. Ceļojums ir beidzies un vasara laikam arī. Un jau pilnīgi noteikti ir zināms, ka brauksim atkal. Kaut jau rīt!

Beigas. Spiest uz mazajām bildēm, lai redzētu lielākā izmērā.