Ms Marii

Piektdienas rīts pienāca viegli dūmakains un vējains. Pēc agrām brokastīm izbraucām uz Rīgas-Liepājas šosejas un pēc ~ 13 km pie Bikstiem nogriezāmies uz Jaunpili apskatīt ļabi saglabājušos Jaunpils viduslaiku pili (pagalma fragmentus var redzēt “Emīla nedarbos”). Bijām stundu pirms muzeja atvēršanas (to atver 10:00), tāpēc varējām apskatīt tikai apkārtni un pils pagalmu. Tāda romantiska vieta, pilī būtu interesanti nakšņot.

Jaunpils pils no parka puses

Gabalu aiz Jaunpils jāgriežas uz zemes ceļa Struteles muižas virzienā.

Apmēram 25 km pa zemes ceļu un nokļūstam Zantē, kur mūs interesē Kara muzejs. 2. pasaules kara laikā pāri Zantei gāja Kurzemes katla ierakumu līnija. Muzeju atver 10:00. Esam tieši laikā. Kā jau rakstīju, saimnieks bija pietiekoši jauks, lai mūs ielaistu ar suni un redzot mūsu ieinteresētību, pat īsumā pastāstīja par eksponātiem. Ieejas maksa 1,50 Ls pieaugušajiem, 0,80 Ls skolēniem, ja gribat stāstījumu tad par to vēl papildus 3 Ls. Muzejs darbojas jau 11 gadu, eksponātus lielāko tiesu savācis pats saimnieks daudzu gadu garumā. Eksponāti aptver ar karu un karavīriem saistītās lietas (privātās un sadzīves mantas, ieroči, mācību literatūra, fotogrāfijas, kartes) sākot no 20.gs. sākuma līdz mūslaiku zemessardzei. Protams, pārsvarā ir ar abiem pasaules kariem saistītie eksponāti. Kopumā kādas 8 istabas aizrautīgai pētīšanai. Interesanti bija pat mazajam bērnam. Daudz kas bija neredzēts, bet man īpaši atmiņā palikuši dažādie mērinstrumenti ar kuriem karā noteica tanku vai lidmašīnu atrašanās attālumu/augstumu un kādas krievu lidotājas personīgās mantas, kas atrastas Jelgavā noslēptas mīkstajā krēslā. Vairākas minūtes pavadījām pētot un apspriežot ievainoto kopšanu, pēc tam vācu un padomju laiku militārās kartes, pārtikas talonus utml. Tā aizrāvāmies, ka aizmirsām pat uzprasīt, vai kaut ko drīkstam nofotografēt, līdz ar to bildes ir tikai no āra eksponātiem. Āra teritorijā ložmetējs, smagā mašīna, tanks, lidmašīna, dažādas transportu detaļas, ierakumu fragmenti, šķūnī lielāki ieroči, arī jūras mīna un Katjušas.

Kara muzejā: maza daļiņa no ieroču kolekcijas, tanka stobrs

Tā kā Kara muzejā pavadījām vairāk laika (apmēram 1, 5 stundas) nekā sākotnēji plānojām, tad ar steigu atgriezāmies uz Liepājas šosejas pie Brocēniem. Ap diviem pēcpusdienā jau elpojām Liepājas gaisu, pirms Grobiņas apbrīnojot padsmit vēja ģeneratorus un paēdot garšīgas pusdienas motelī “Rolava” (četriem cilvēkiem ar otrajiem, divām zupām un sulu 13 Ls, porcijas lielas). Rīgas zoo filiāli ” Cīruļi”  neapmeklējām laika trūkuma dēļ. Liepājā nokļuvām neriktīgā laikā – galvenā iela uz pilsētas centru stipri atgādināja ierakumus vai izrakumus…. Tā kā jau bija skaidrs, ka Kurzemei nāksies rīkot atsevišķu ceļojumu, tad Liepājā apskatījām tikai dažas vietas mašīnu atstājot šķērsielā pie Sv. Trīsvienības baznīcas (drūma, liela, pelēka). Turpat netālu ir Rožu laukums un galvenās apskates/izklaides/iepirkšanās ielas. Latvijas mūziķu slavas aleja (es to par aleju nesauktu…). TICā satiku līdz šim visneieinteresētākās darbinieces. Viņas vairāk bija aizņemtas ar sevi nevis ar maniem mēģinājumiem atrast Kuldīgas karti… Pārējie pilsētnieki likās skaļi un reizēm pat nepieklājīgi, bet citādi pilsēta man patika. Pa ielām un ieliņām varētu klīst un klīst, jo daudz saglabājusies vecā koka apbūve. Kartē lepni atzīmētais Pētera I namiņš gan izrādījās grausts ar lielu metāla plāksni pie sienas. Centrs bija tik skaļš, ka ātri aizmukām uz Karostu. Ņemiet vērā, ka uz Karostu pa Karostas tiltu tikt nevar, ir jābrauc pa Cukura iela. Invalīdu ielā sameklējām Karostas cietumu. Cietuma zvans gida izsaukšanai ir tāds, ka var bikses piečurāt!  Pie tam gids laikam speciāli nāca tikai pēc otrā izsaukuma. 1 Ls no personas un laipni lūgti cietumā. Patīkamākās izjūtas laikam piedzīvoja suns, jo telpas bija vēsas. Uz mani cietums atstāja drusku nomācošu iespaidu – pa tumsu seko gidam, kurš cenšas runāt pēc iespējas skarbāk un biedējošāk un baidies, ka tik tevi neieslēdz kādā kamerā. Gids ieslēdza šoferīti karcerī, bet galīgi izvēlējās neīsto cilvēku. Šis mierīgi stāvēja un lasīja ar lukturīti uzrakstus uz sienām, līdz ar to gids vīlies atslēdza durvis. Tīri interesanta bija visādu padomju priekšmetu izstāde. Kopumā apskate aizņēma kādu pusstundu un ar to arī beidzās mūsu ciemošanās Liepājā.

Kur nu Liepāja bez mūzikas                 Sarkanā krāsa Liepājā cieņā

Karostas cietuma priekšnieka kabinets

Nākošā pieturvieta – Jūrkalnes stāvkrasts. Pāvilostu nolēmām apskatīt citā reizē. Parkings 1 Ls un pēc brīža jau baudījām jūru izkusuša svina krāsā un 20 m augsto stāvkrastu ar sagāztām priedēm. Cītīgi pārmeklējot akmeņus, atradām pāris mazus dzintarus.

Svina jūra Jūrkalnē

Noskaidrojuši, ka Riežupes alas slēgtas līdz otrdienai, nolemjam, ka pirms Kuldīgas nakšņot nav vērts un nakšņosim pie radiem Talsu rajonā. Tā kā pulkstens jau rāda pieci vakarā, mums nav Kuldīgas kartes un ceļš vēl tāls, tad atmetam ar roku Alsungai un Ēdolei, lai ātrāk nokļūtu Kuldīgā. Tur sekmīgi novietojam auto pilsētas laukumā un tad aizejam uz nepareizo pusi, lai rezultātā apmestu smuku loku ap Rātslaukumu un to galu galā atrastu. Tomēr nav ļaunuma bez labumam – Kuldīgas vecpilsēta ir smuka pati par sevi. Pēc tam pa Liepājas ielu – gājēju ielu ar smukiem veciem namiņiem nokļūstam atpakaļ taisni uz pilsētas laukumu. Pirms tam gan nofotografējam karti, lai nemaldoties tiktu uz Ventas rumbu (platums 249 m) un laukā no pilsētas. Arī Ventas rumbu un Veco tiltu ir vērts apskatīt. Tai vakarā tur bija daudz cilvēku, jo daudzi jau brauca līgot.

Kuldīga un Ventas rumba

Nervus kutinošs bija ceļš no Kuldīgas caur Sabili un Kuldīgu pa Abavas senleju līdz Rīgas-Ventspils šosejai: ceļš šaurs un līkumots, skaisti skati. Sabilē daudz čigānu, pabraucām garām kaut kādam leļļu baram. Kāds zin, kas tas ir? Kandavā būtu vērts uzkāpt pilskalnā, bet mūs dzina uz priekšu domas par vakariņām, mīļu satikšanos un mīkstām gultām. Ceļojums jau gandrīz bija galā. Ja to turpinātu arī sestdien un svētdien, tad gan pagūtu apskatīt arī Kurzemes augšpusi – Ventspili, Irbeni, Slīteres rezervātu, Kolku, Enguri, bet sapratām, ka būs grūti atrast naktsmītnes, ceļi pilni ar mašīnām un daļa objektu vienkārši ciet.

Sestdien divās vietās svinējām svētkus – Kurzemē un Vidzemē, pie Jūrmalas stāvējām ceļmalā pie vistiņu tirgotavas, jo no debesīm gāzās balts ūdens, ceļu redzēt bija grūti un mums riepas gludas no grants ceļiem. Rīgu apbraucām pa apvedceļu gar Salaspili (interesants skats uz Rīgas HES) un šis noteikti bija prātīgs lēmums, jo pēc mašīnu straumēm spriežot Rīgā bija maza elle. Visi brauca daudzmaz prātīgi, 300 mājup kilometros redzējām vairāk policijas patruļmašīnu kā visas nedēļas laikā. 90 % mašīnu nogriezās uz Raiskumu (izrādās – tur Paula koncerts) un atlikušais ceļš līdz Valmierai jau bija mierīgs.

Neteiktu, ka pārāk nogurām un daudz naudas iztērējām, bet iespaidu ir pa pilnam, bilžu ļoti daudz un ir skaidrs, ka brauksim vēl.